Kad uznāk - vajag.

Tu. Jūtu tevi sev blakus. Tavu elpu man uz kakla, roku uz pleca. Jūtu, ka tu tur stāvi. Bet tevis tur vairs nav. Nav un nebūsi atpakaļ nekad. Nekad! Jo tu aizgāji uz neatgriešanos, atvadīties nespēji. Pārāk smagi. Staigāju kā pa miegam. Jūtu visur tavu smaržu. Tavas drēbēs. Tik siltas un mīļas man. Mana liesma ir izdzisusi. Dzīve paklīdusi projām ar kaijām. Bet ko es varu pateikt, kad tevis vairs nav? Neko. Nekad vairs nevarēšu runāt, jo nav tevis blakus, tava skatiena, smaida. Ne vārda pateikt nespēju. Es palieku mājās, jo tu arī tur biji. Visu laiku. Tik melna šķiet šī pasaule, jo krāsu tajā vairs nav. Nezinu, kur tās palika. Tu aizgāji, paņēmi tās sev līdzi. Krāsas palika tavās acīs, kas nesa vieglumu un mieru. Es vairs nejūtu. Nejūtu itin neko. Kur man iet?