Es negribu žēloties, par to, ka man dzīvē nekas nenotiek, bet tomēr viss ir pārāk vienviedīgs, lai būtu īsts.
Dažreiz liekas, ka aiz manas mājas robežām nekā vairs nav. Lūkojos spogulī un redzu sevi. Nekoptu, ar pilnīgi nekādu sejas izteiksmi. Jēbāl. Paliek pretīgi skatīties savā atspulgā. Novēršos.
Uzdodu sev jautājumu "Kas mani tur pie dzīvības?"
Atbildēt nevaru. Šajā nav nekādu ēmo vai "I want to die" domu, bet tīri reāls jautājums. "Kas mani tur pie dzīvības? Kā dēļ es dzīvoju?"
Daudzi teiks: "Nu kā, tev tač ir tas un tas, un šitas."
Bet tajā visā nav iemesla. Ja jau es sēžu mājās, žorīju un nav no manis nekādas jēgas. Manuprāt, ja es tiktu zem vilciena visiem būtu tikai "ĀĀH! :(" un neviens pat neraudātu. Nebūtu sēru, jo es nevienam neko neizsaku. Esmu tikai klauns. Varbūt izstaroju kaut kādu priecīgu enerģiju, varbūt esmu kaut kas, ko grūti nepamanīt, varbūt vienkārši kaut kāds randoms bomārs, kuru daudzi zin, bet neviens nepazīst. Bet nevienam neko vairāk es neizsaku.
Lūk, kad pienāk laiks padomāt par to, kas tu esi.
Nemeklēju dzīves jēgu.
Domāju par nākotni un saprotu, ka pasaulē neko nemainīšu. Visdrīzāk tiešām strādāšu kaut kādā Jumī un priecāšos par to, ka satiekos ar kaut kādu randomu urālu, kas ir pretīgs, bet viņam ir BMW.
ok atā.
ok atā.
