Kāpēc cilvēkam ir tik grūti pārkāpt klusēšanas slieksnim un sākt sarunu ar kādu nepazīstamu/maz pazīstamu cilvēku? Pirmais solis. Jā, tas parasti visur un vienmēr ir visgrūtākais, jo tiek 1000 reiz apdomāts - vai tas ir tā vērts? ko tas cilvēks par mani padomās? ko es darīšu? ko teikšu? kā uzvedīšos? vai tiešām man tas jādara? ai, nē, padomās, ka esmu kaut kāda lose un viss...
No citas puses - Cik bieži tu pats esi par citu cilvēku, kurš pienāk tev klāt un sāk sarunu padomājis ko tādu? Es - diez vai. Bet turpretī atkal stājas cilvēku dažādība jeb nevienādība. Uzskatos, raksturos un paradumos. Bieži tieši tas nosaka vai tev sanāks kaut kas ar šo konkrēto personu vai nē.
Ir daži sīkumi, kuros vainu tiek atrasts kompromiss, vai arī tie tiek piedoti un uzskatīti par rakstura īpatnību.
Gribētos palasīt kādu uzvedības vai psiholoģijas grāmatu un sīkāk uzzināt kā tad šis cilvēka mehānisms strādā un ko gudrie onkas raksta.
Note to self: Buy a book in psihology and maybe the phislosphy one too.
